Vardarbība ģimenē ir fizisko, seksuālo, verbālo, emocionālo un ekonomisko aizskārumu cikls, kas atkārtojas arvien biežāk un kas tiek izmantots pret sievieti no partnera (vīra, drauga) puses ar mērķi iegūt pār viņu kontroli un varu.
Partnera vardarbība pret sievieti ģimenē atbilstoši 1979.gada ANO Konvencijai par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu ir viena no diskriminācijas pret sievieti formām;
Ar 1979.gada ANO Konvencijai par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu ratificēšanu Latvijas valsts ir apņēmusies veikt visus attiecīgos pasākumus, lai likvidētu diskrimināciju attiecībā uz sievietēm no jebkādas personas, organizācijas vai uzņēmuma puses, tai skaitā, no vardarbības ģimenē;
Vardarbība pret sievieti ir uz dzimumu balstītas vardarbības rīcība, kā rezultātā rodas vai var rasties fizisks, seksuāls vai garīgs kaitējums vai ciešanas sievietei, ieskaitot šādas darbības draudus, piespiedu darbības vai patvaļīgu brīvības atņemšanu, neatkarīgi, vai tā notiek sabiedriskās vai privātās dzīves ietvaros (ANO Deklarācijas par vardarbības pret sievieti izskaušanu 1.pants, 1993.gada 20.decembra ANO Ģenerālās Asamblejas rezolūcija Nr.48);
Vardarbība pret sievieti ietver fizisku, seksuālu un garīgu vardarbību ģimenē, tajā skaitā sišanu, sieviešu dzimuma bērnu seksuāla izmantošanu ģimenē, vardarbību pūra dēļ, izvarošanu laulībā, sieviešu ģenitāliju kropļošanu un citu tradicionālo praksi, kas nodara kaitējumu sievietēm, vardarbību, kas nenotiek laulības ietvaros, kā arī ar ekspluatāciju saistītu vardarbību (ANO Deklarācijas par vardarbības pret sievieti izskaušanu 2.panta (a) daļa, 1993.gada 20.decembra ANO Ģenerālās Asamblejas rezolūcija Nr.48);
ANO ir atzinusi, ka tieši pret sievietēm vērstā vardarbība ir tā, kas nopietni kavē sieviešu iespējas izmantot tiesības un brīvības uz vienlīdzīgiem pamatiem ar vīriešiem, bet sabiedrībā valdošie aizspriedumi un paražas attaisno uz dzimumu balstītu vardarbību kā sievietes aizsardzības vai kontroles formu.
Varbūt tev šis stāsts šķiet dzirdēts?
Mani sauc Inga
Man ir 28 gadi.
Es pēdējā laikā daudz domāju, kā atrast mieru. Ja to nedarīšu šodien, nezinu, kad atkal saņemšos.
Ar Aivaru apprecējāmies pirms 9 gadiem. Mums ir divi bērni – 8 gadus vecs dēls Kaspars, un meitiņa Nora, viņai tikai 3.
Man kauns, ka ar mani tā notiek, un žēl bērnu. Un dažreiz paliek žēl arī sevis.
Es īsti nesaprotu, kad tas sākās, bet laikam mīlestība nav mūžīga, un tā pārvēršas par pieradumu, varbūt par naidu? Bet varbūt tā nekad nav bijusi? Ir sāpīgi par to runāt, un vēl sāpīgāk atzīties, ka visu laiku esmu melojusi sev un citiem. Mēs apprecējāmies, kad man bija 19 gadi, viņam – 27. Un viss likās skaisti – ka mēs dzīvosim mūžu laimīgi, un tā… Tobrīd man šķita, ka pasaulē ir dzimusi lielākā mīlestība – Aivars gribēja mani vienīgo, un gribēja mani visu.. un viņa uzmanības apliecinājumi bija tik aizkustinoši. Viņš sagaidīja mani pēc stundām skolā, dāvāja ziedus un šokolādes, un mums kopā bija labi. Viņš mani bildināja, un es piekritu. Neilgi pēc kāzām viņš kļuva pastiprināti greizsirdīgs un uzstāja, lai vairāk veltu sevi ģimenes dzīvei, pat negribēja, lai tiekos ar draudzenēm. Man jau nemaz tik ļoti negribējās ar viņām tikties, jo tomēr mums ar Aivaru bija ģimene, un man patika būt viņa sievai. Tā es nemaz neiestājos augstskolā, jo mums piedzima Kaspars. Es dzīvoju mājās kopā ar viņu, kamēr Aivars strādāja par autovadītāju. Viņš saguris nāca mājas no darba, es viņam gatavoju vakariņas, sakārtoju māju, vienmēr atbalstīju. Laikam bērna piedzimšana un papildus rūpes Aivaru izsita no sliedēm. Un varbūt esmu vainīga, ka nespēju pietiekami daudz rūpju veltīt vīram. Viņš regulāri teica, ka esmu slikta māte un sieva, ka vienmēr tērēju par daudz naudas, un pārmeta par visādiem sīkumiem, nu kaut vai par kleitām, kādas vilku. Viņam jau agrāk nepatika mani radi, bet pēc kāzām viņš vispār neļāva man braukt pie viņiem – jo dzīvo tālu, transports dārgs, un nav ko man pa pasauli vazāties apkārt. Nē, nav jau tā, ka vienmēr ir slikti, ir jau arī skaistie periodi. Bet tie brīži kļuvuši pavisam maz.
Mans kāršu namiņš sabruka pavisam, kad viņš strīda laikā man iesita pa seju, ar dūri.
Man bija šoks. Aizskrēju no mājām. Bet kur es varu tālu skriet, kad mazi bērni mājās? Atgriezos, un Aivars laikam kaut ko bija sapratis – viņš bija kļuvis tik mīļš un gādīgs tēvs. Pēc laika es nomierinājos. Domāju, ka pati vien biju vainīga, ka strīdējos ar viņu – viņš taču saguris, varbūt smaga diena. Un cerēju, ka tā būs pēdējā reize. Es vēlējos saglabāt ģimeni, un paliku kopā ar Aivaru. Es it kā pieradu, ka viņš brīžiem kļūst nesavaldīgs, citreiz palaida rokas, bet es iemācījos ar to sadzīvot. Varbūt būtu savādāk, ja man būtu cita izglītība, vai labs darbs – es varētu pati uzturēt bērnus un atrast mums jaunu dzīves vietu. Un viņš arī draud, ka atņems bērnus, ka nedos naudu, ka izdarīs mums visiem pāri un, ja es stāstīšu par notiekošo kādam citam, mana dzīve pārvērtīsies par ļaunāko murgu…. Vienreiz man bija ļoti smagi – Aivars bija piedzēries, un varbūt tāpēc tas kļuva par nežēlīgāko notikumu manā dzīvē. Viņš atnāca jau agresīvs un neapmierināts, un es pat neatceros, par ko.. Toreiz viņš mani piekāva tā, ka nonācu slimnīcā. Man no spērieniem ar kāju bija lauzta riba un smadzeņu satricinājums. Pēc piekaušanas viņš mani aiz matiem aizvilka līdz gultai un izvaroja. Slimnīcā es teicu, ka pati nokritu. Bērnu dēļ. Šobrīd dzīvoju nemitīgās bailēs par sevi un bērniem, un, ja vien man būtu, kur iet, es ietu…Citreiz man liekas, ka negribas neko uzsākt, lai viss turpinās, gan jau kādreiz būs labāk.
